26. un 27. novembrī Turīnas priekšpilsētā Borgaro, Itālijā četrdesmito reizi notika motokrosa sacensības “Transborgaro”, kas vienuviet pulcēja virkni kādreizējo vadošo motokrosa braucēju no visas pasaules. Latviju šajās meistarsacīkstēs pārstāvēja Lauris Freibergs, kurš savā grupā divu braucienu summā izcīnīja 1. vietu.
“Astoņus gadus nebiju braucis ar krosa moci. Es pats sev biju apsolījis, ka nekad vairs nebraukšu – mans motokrosa braukšanas dzīves periods bija beidzies. Man vienkārši to vairs nevajadzēja, taču vasarā saņemtais piedāvājums piedalīties sacensībās Itālijā kopā ar citiem pasaules un Amerikas čempionāta dalībniekiem pamudināja mani atkal atgriezties trasē. Mājās pabraucu kādus septiņus treniņus, bet tie treniņi bija salīdzinoši īsi – pa desmit, divpadsmit minūtēm pabraucu kādu braucienu un jutu, ka man pietiek,” pirmās pārdomas pirms pieņemt šo izaicinājumu atklāja 2000. gada Eiropas čempions “Open” klasē Lauris Freibergs, kurš savas aktīvās gaitas sportā noslēdza ar dalību 2014. gada Latvijas čempionāta pēdējā posmā Dobelē.
Freibergs Itālijas sacensībās bija iekļauts braucēju grupā, kuri pasaules čempionātā piedalījās deviņdesmitajos gados. Kopumā šajā klasē bija pieteikti četrdesmit seši motokrosisti no ASV, Beļģijas, Slovākijas, Lielbritānijas, Latvijas, bet lielākoties no Itālijas.
“Tā kā es sāku braukt pasaules čempionātā 1997. gadā, mani ielika deviņdesmito grupā. Izlasot dalībnieku sarakstu es paliku uz pauzes. Tur bija virkne ļoti titulētu čempionu un manu bērnības elku.“
Latvijas sportists bija ātrākais abos braucienos, divu braucienu summā svinot pārliecinošu uzvaru. Aiz viņa palika tādas pasaules motokrosa zvaigznes kā vairākkārtējais AMA motokrosa un superkrosa čempions, četrkārtējais Nāciju kausa uzvarētājs Džefs Stentons (ASV), pieckārtējais pasaules čempions Džoels Smets (Beļģija), 2001. gada pasaules čempions Džeims Dobs (Lielbritānija), Romāns Jelens (Slovākija), Dags Dubahs (ASV) un citi.
“Pirmajā braucienā no starta biju sestais. Bija baigais haoss, putekļi. Neviens no sportistiem nedomāja padoties, visi gribēja uzvarēt. Pirmajā aplī man paveicās vienu pa vienam apdzīt, tiekot līdz otrajai pozīcijai. Turpināju sekot priekšā braucošajam sportistam, bet sakarā ar lielajiem putekļiem es ieturēju mazliet distanci, gaidot īsto brīdi, kad varēšu apdzīt. Kad es to izdarīju, trase bija brīva un mēģināju braukt ātri, bet viņš jau tur aizmugurē vien bija. Kad uzvarēju pirmo braucienu, pats nevarēju noticēt tam, ko esmu izdarījis. Bija ļoti liels gandarījums. Arī itāļi bija sajūsmā, jo braucu ar viņu Hondu. Otrajā braucienā izpētīju startu un izšāvu. Braucu pilnā gāzē, lai tikai līdz tam līkumam tiktu pirmais, bet līkumā braucām iekšā uzreiz trīs sportisti. Es domāju – jāturas. To līkumu tik drosmīgi izbraucu – knapi, knapi, bet noturējos un izbraucu kā pirmais. Tālāk trase jau bija brīva, pārsteidzoši labi jutos un finišēju pirmais. Ļoti iespaidīgas bija itāļu ovācijas un sajūsma. Fantastiskas sajūtas, pat nedomāju, ka kaut kad vēl ko tādu varēšu piedzīvot. Šīs sacensības bija ļoti īpašas priekš manis.”
Šobrīd Lauris Freibergs neatklāj vai nākamgad arī plāno piedalīsies kādās sacensībās kā braucējs, vien piebilstot, ka “neko nevar zināt”.
