Attēlā Motokrosa braucēja Sāra Vintere
Pateicoties Starptautiskās Motociklistu federācijas (FIM) finansētam projektam, Latvijas motokrosa čempionātā šosezon atgriezusies Dāmu klase. Kaut gan daudzi bija skeptiski par tajā gaidāmo dalībnieču skaitu, mēs esam apgāzušas visas prognozes.
ĀĶI NO LŪPAS VAIRS NEIZDABŪT
Bērnībā man bieži bija jābrauc tētim līdzi uz sacensībām, tāpēc būtībā varu teikt, ka uzaugu starp motocikliem. Kad viņš četras reizes piedalījās Dakaras rallijreidā, biju vēl pavisam jauna, bet atceros, ka tētis tolaik bija labi pazīstams un gadījās, ka klasesbiedri man jautāja, vai nevarētu dabūt viņa autogrāfu. Es pati, vēl maziņa būdama, biju bailīga, bet laika gaitā tas mainījās, un, sasniedzot tīņu gadus, man moči jau patika. Pati ar motociklu iemācījos braukt 16 gados, uzreiz ieguvu A1 kategorijas tiesības un arī dabūju pati savu mocīti. Savukārt, kad pirmos motokrosa treniņus aizvadīja mans mazais brālis Artūrs, paralēli to sāku darīt arī es. 2017. gadā 17 gadu vecumā Mārupes minimotokrosā aizvadīju pirmās sacensības, bet 18 gados jau sacentos regulāri.
Iesākumā emocionāli klājās ļoti grūti, jo, kad tēvs aicināja uz tramplīna lēkt, man bija ļoti bail. Viņš centās iedrošināt un teica, ka tas jādara, bet nevarēju saņemties. Špūres, bedres, ja vēl ir dubļi, sākumā krist sanāca ļoti bieži. Tomēr, jo vairāk brauc, jo vairāk izdodas, un tad jau viss kļūst ļoti baudāmi. Kad vairs visu laiku nepiedzīvo kritienus, āķis ieķeras lūpā un pēc tam to vairs nav iespējams dabūt laukā. Pašlaik nespēju iedomāties, ka man motokross kādreiz varētu apnikt.
AR VIENU TRENIŅU NEPIETIEK
Nopietnāk sāku braukt pagājušajā sezonā, kad piedalījos gan Lietuvas čempionātā, gan Latvijas kausā, gan arī Mārupes minimotokrosā. Vēl pērn Latvijā nebija vietējā čempionāta, tikai kausa izcīņa. Tajā mēs braucām kopā ar vīriešiem un tīri loģiski, ka šādās sacensībās dāmas nevēlējās piedalīties, tāpēc gadījās, ka uz starta stājās vien 2–3 meitenes. Viss mainījās pirms šīs sezonas, kad pēc Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretāres Egijas Skurbes uzņēmības Latvijas čempionātā atkal tika izveidota dāmu klase. Kaut arī bija cilvēki, kuri prognozēja, ka tajā startēs vien 5–6 meitenes, pierādījām pretējo un jau pirmajā posmā uz starta izgāja 17 dalībnieces – deviņas latvietes, kā arī lietuvietes un igaunietes. Braucot ar konkurētspējīgām pretiniecēm, uzreiz ir citas sajūtas. Līdz tam bēdājos, ka man jābrauc kopā ar džekiem, bet tagad, sacenšoties ar meitenēm, esmu lielā sajūsmā. Kopvērtējumā cīņa norit ļoti saspringti, visas vadošās konkurentes punktu skaitā atrodas blakus. Latvijas čempionātā šogad plānoti septiņi posmi, sezona noslēdzās 17. septembrī Cēsīs.
Sieviešu motokrosa attīstības programmas ietvaros pirms Latvijas čempionāta posmiem šogad tiek aizvadīti treniņi pieredzējušā Kārļa Sabuļa vadībā. Tajos katru reizi piedalās nepilnas desmit vietējās braucējas un vienreiz atbraukušas bija arī igaunietes. Redzu, ka sportistu līmenis aug. Kā piemēru varu minēt, ka pērn Lietuvas čempionātā braucu vienā ātrumā ar lietuvieti Paulu Bertašuti, bieži biju viņai priekšā, bet šogad Paula mani ir apsteigusi, būdama galvenā favorīte gan Lietuvas, gan Latvijas meistarsacīkšu kopvērtējumā. Kāpēc tā notika? Abas šosezon esam uzkāpušas uz lielāka moča, iespējams, viņai labāk sanāk to pārvaldīt. Konkurentes pārsvarā ir jaunākas par mani, viņām ir vairāk laika, ko veltīt treniņiem. Esmu uzsākusi darba gaitas un paveicas, ja vienreiz nedēļā izdodas būt treniņā. Tas nav attaisnojums, bet manu sniegumu ietekmē. Noteikti jāstrādā pie dāmu motokrosa attīstības programmas turpināšanas. Dalībnieču daudzums ir tam pierādījums, jo Vaidavas kausā Apē starp otrās jeb galvenās dienas klasēm tieši mums bija lielākais braucēju skaits.
DOMĀS BALTIJA, SAPNĪ – EIROPA
Man nepatīk pieņēmums, ka motokross nav domāts sievietēm. Dzimums nav noteicošais, un ikviens var darīt to, ko vēlas. Jā, vienīgi nepieciešams sadalīt klases, jo pēc uzbūves sievietes nav tik spēcīgas. Motokross ir traumatisks sporta veids. Diemžēl augusta sākumā treniņnometnē pārrāvu krusteniskās saites un guvu lūzumu celī, tāpēc sezona man noslēdzās priekšlaikus. Tomēr braucot mēs apzināmies, ka šāds risks pastāv. Braucējiem nepieciešams ļoti liels spēks un izturība. Mana vājākā puse ir tieši izturība – daudz labākus rezultātus uzrādu kvalifikācijā un pirmajā sacensību braucienā, bet otrajā startā jau esmu izsmelta. Šajā ziemā un ne tikai pie tā noteikti vajadzēs strādāt.
Pērn piedalījos vienā Eiropas čempionāta posmā, izcīnot ceturto vietu 125 kubikcentimetru klasē. Toreiz mans galvenais secinājums bija, ka ir uz ko tiekties. Tur brauc ļoti spēcīgas meitenes, daudzas piedalās arī pasaules čempionātā. Ceru nākotnē ar viņām konkurēt, tomēr iesākumā vēl vēlētos kļūt spēcīgāka tepat Baltijā. Pastāv cerība, ka nākamgad arī dāmām notiks Baltijas čempionāts motokrosā. Latvijā ir daudzas perspektīvas sportistes, kuras varētu kaut ko sasniegt arī starptautiski.
Vēlējāmies dot iespēju
Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretāre Egija Skurbe:
Latvijas čempionātā allaž bijis uzstādījums, ka katrā klasē jābūt vismaz septiņiem sportistiem. Dāmas līdz šim startēja vienā braucienā ar puišiem, parasti amatieriem, kas bija galvenais iemesls, kāpēc MX Dāmu klase nebija kupli pārstāvēta un čempionāta vietā viņas medaļas dalīja kausa izcīņā. Man kā ģenerālsekretārei bija gluži vai pienākums domāt arī par sievietēm – džekiem ir pieejama liela klašu dažādība, bet dāmām tā nav. Galvenais mērķis bija vienkārši dāmām dot tādu pašu iespēju kā puišiem. Tāpēc ar FIM līdzfinansējumu izveidojām projektu, kurā sportistēm ir apmaksāta dalības maksa un sezonas laikā notiek treniņi Kārļa Sabuļa vadībā.
Sākumā nospriedu, ka būšu priecīga par desmit dalībniecēm, bet uz pirmo posmu atbrauca 17 sportistes. Turklāt arī sezonas laikā interese nezūd, un mazākais dalībnieču skaits bijis 14. Pat uz sarežģīto Apes trasi, kur viņām iepriekš nebija notikuši treniņi, tāpat atkal atbrauca 17 sportistes. Tas nozīmē, ka braucējas šo čempionātu uztver nopietni. Citas dalībnieces sezonas vidū pat ieguvušas jaunus motociklus. Skatoties pēc apļu laikiem, MX Dāmu klase pašlaik ir viena no interesantākajām, iespēja uzvarēt ir ikvienai no piecām vadošajām braucējām. Pastāvot šādai atsaucībai un savstarpējām cīņām, varu iet tālāk meklēt atbalstītājus, citi sponsori pat pietiekušies paši. Esmu jau sākusi runāt ar Igaunijas un Lietuvas federācijas kolēģiem par to, lai nākamgad Baltijas čempionātā iekļautu arī dāmu klasi. Tomēr pagaidām vēl nav zināms, vai arī turpmāk sportistēm būs dalības maksas atlaide. Ceru, ka nākotnē ideja tiks turpināta, tomēr pats galvenais bija šo visu iesākt. Motokrosā sācies dāmu bums. Eiropas čempionāta posmos piedalās 20–30 dalībnieces, bet pasaules čempionātā pat ap 50, un visas nemaz netiek pie starta barjeras. Ļoti talantīga braucēja mums ir Patrīcija Bērziņa, kura pērn Eiropas čempionāta posmā 85 kubikcentimetru klasē brauca kopā ar puišiem, citas jaunās meitenes šosezon ļoti strauji progresē, piemēram, Kitija Dūce jau ir konkurente līderēm. Tāpat ir meitenes, kurām vēl nav 13 gadu un MX Dāmu klasē nevar startēt. To visu redzot, gūstu milzīgu dzinuli doties uz priekšu un turpināt cīnīties par šo klasi.
