Enduro

Daudzdienu cīņa ar sevi grūti izbraucamos apstākļos! Enduro sacensību pamatprincips ir bezceļu apvidus šķērsošana ar motociklu vai kvadru. Vērtēšanas principi ir analoģiski autorallijam, tikai ātrumposmu vietā ir enduro testi (slēgta trase pļavās, mežos, smiltīs, pāri grāvjiem, pauguriem un mākslīgi veidotiem šķēršļiem) un klasiskas motokrosa trases. Pārbraucienos starp speciālajiem testiem sportisti brauc pēc izliktām zīmēm. Uzvar tas, kurš ātrumposmus veic visātrāk un nesaņem kavējumu vai citus laika sodus. Katrā pārbrauciena posmā ir noteikts kontrollaiks, par kura neievērošanu pienākas soda minūtes.

Enduro sacensībās sportists nedrīkst pieņemt palīdzību no malas – mehāniķiem ir tiesības tikai nolikt instrumentus blakus mototehnikai un sniegt sportistam mutisku konsultāciju. Sacensību laikā sportists nedrīkst mainīt vairākas mototehnikas detaļas – rāmi, riteņus, motoru, izpūtēju un priekšējo numura plāksni.  Katras dienas izskaņā motocikls vai kvadrs jānovieto slēgtajā parkā.

Sacensībās tiek izmantoti pamatā tādi paši motocikli kā motokrosā. Galvenās atšķirības – enduro ir jāizmanto priekšējās un aizmugurējās gaismas, balsts, un izpūtēji ar ierobežotu skaļumu. Enduro motocikliem parasti ir arī akumulators un elektriskais starteris.

Enduro nobrauktās distances garums divu dienu sacensībās Baltijā un Latvijā parasti ir ne mazāks kā 250 km. Viena apļa garums – ap 60-75 kilometriem, un tajā ir vidēji 2-3 kontrolpunkti un speciālie testi.

Enduro attīstība pasaulē

Enduro – daudzdienu motobraukšanas sacensību – trašu malās nav skatītāju tūkstošu, un to varoņus retāk cildina laikrakstu slejās. Tomēr tieši daudzdienu sacensībām motosportā ir vissenākās tradīcijas. Jau 1913. gadā Lielbritānijā notika pirmās starptautiskās sešdienu sacensības, kuras tika nosauktas skanīgā vārdā – motosporta olimpiāde. Šīs sacensības ar nosaukumu Nāciju kausa izcīņa, tiek rīkotas joprojām.

Gandrīz 100 gadu laikā nomainījušās daudzas sportistu paaudzes, neticamiem soļiem uz priekšu gājis tehnikas progress, taču pats princips nav mainījies. Nāciju kausa izcīņa joprojām ir sešu dienu sacensības, kurās distances kopējais garums ir mērāms tūkstošos kilometru. Ja distanci izdodas veikt bez soda punktiem (tos var nopelnīt par nokavētu vai pāragru ierašanos kontrolpunktā, par motocikla detaļu pazaudēšanu, par to, ka izmantota dažāda veida palīdzība no malas un vēl dažādiem specifiskiem pārkāpumiem), sportists saņem zelta medaļu. Arī mūsdienās tās ir pašas prestižākās enduro sacensības, kaut arī kopš 1990. gada katru sezonu tradicionāli notiek arī divu dienu pasaules un Eiropas čempionāti.

Six Days Enduro

Starptautiskajās sešdienu sacensībās noteikumi ir stingrāki kā enduro sacensībās Baltijā un Latvijā un būtiski neatšķiras no Eiropas čempionāta noteikumiem. Distances kopējais garums parasti nav mazāks par 1200 kilometriem. Sešdienu sacensībās zelta medaļas saņem tie sportisti, kuri no sacensību absolūtā uzvarētāja nav atpalikuši vairāk par 10 procentiem, sudraba medaļas tie, kuri atpalikuši ne vairāk kā par 20 procentiem.

 

Enduro attīstība Latvijā

Latvijā pirmās daudzdienu sacensību zvaigznes uzlēca drīz pēc tam, kad šis motosporta veids pie mums tik tikko sāka attīstīties. Reinis Reštniks un Edvīns Ķirsis bija lieliski meistari ne tikai motokrosā – viņi pa abiem izcīnīja 12 zelta medaļas motosporta olimpiādēs un viņi ir vienīgie latviešu motosportisti, kam savulaik piešķirts PSRS Nopelniem Bagātā Sporta Meistara nosaukums. 1956. gada 14. jūlijā PSRS Motosporta federācija tika uzņemta Starptautiskajā motosporta federācijā (FIM) un jau dažus mēnešus vēlāk PSRS enduro komanda ar Reini un Edvīnu sastāvā, startēja starptautiskajā motosporta olimpiādē Vācijas pilsētā Garmišā, no kurienes sportisti mājās atgriezās katrs ar savu zelta medaļu. 

Neatkarīgās Latvijas 90. gados, Nāciju kausa un Eiropas čempionāta individuālajā vērtējumā, spēkus izmēģināja vairāki Latvijas sportisti, pazīstamākie – Jānis Gaveika, Jānis Vinters, Eiropas čempions vecuma grupā virs 35 gadiem Artūrs Robežnieks. Tomēr tikai 2002. gada rudenī beidzot tiek īstenots enduro sabiedrības ilgus gadus lolotais sapnis –Latvijas komandas starts Nāciju kausa izcīņā. ISDE Čehijā Latviju pārstāvēja Armands Jankovskis, Zigurds Millers, Jānis Vinters, Artūrs Robežnieks un Guntis Bercis. Komandu ieskaitē nekas prātīgs neiznāk, jo ieskaiti iegūst tikai trīs no pieciem dalībniekiem, toties Vinters un Robežnieks mājās atgriežas ar sudraba, bet Bercis – ar bronzas medaļu. Pēc 2 gadiem, 2004. gadā, otreiz Latvijas komanda, šoreiz pilnā, sešu sportistu sastāvā, dodas uz Nāciju kausa izcīnu Polijas pilsētā Kielce, šoreiz sportistiem veicas vēl labāk. Visas sešas dienas finišu sasniedz visi Latvijas pārstāvji – Madars Pureklis, Eduards Stefanovičs, Kristians Evarsons, Jānis Vinters, Einārs Vinters un Lauris Ermanis. Komanda izcīna četrpadsmito vietu, Madars Pureklis, Eduards Stefanovičs, Kristians Evarsons, Lauris Ermanis un Einārs Vinters sudraba medaļas, bet Jānis Vinters zelta medaļu. 

Pēc 2004. gada Latvijas enduristi jau regulāri sāk piedalīties Eiropas čempionāta enduro posmos un gūst panākumus individuālajos vērtējumos. 2008. gada vasarā, notiek Latvijas enduro dzīves spraigs pagrieziens, Limbažu novada Vidrižos tiek noorganizēts Eiropas čempionāta enduro posms, kas Latviju pievieno enduro lielvalstīm. Eiropas čempionāta posms tika veiksmīgi noorganizēts arī 2012. gadā Ogres un Ikšķiles apkārtnē.